izdrukāt 

Bērni ir Tā Kunga dāvana! (127. Psalms: 3.p.)

   Šie Bībeles vārdi runā par Dieva labvēlību un prieku, ko dzīvē ienes tieši bērni. Nekas cits nevar aizpildīt šo mazāko brāļu un māsu vietu mūsu vidū, kad runājam par Dievbērnības garu mūsos, kad Jēzus pats mūsu vidū viņus nostāda par paraugu ar savu vienkāršību, īstumu un izaugsmes iespējām. Rūpēties par bērniem – tas vienlaikus ir aicinājums un liela atbildība, ko varam atrast dažādās Bībeles vietās:

• Dieva griba ir lai bērni tiktu pienācīgi audzināti (Ef.6:4 un Sal.pam.22:6);
• mācīti Dieva likumos (5.Moz.6:6-7 un 119.Ps.:9);
• mācīšana un kristīšana attiecas uz bērniem arī tāpēc, ka bērni ir tādi paši grēcinieki, kam nepieciešama pestīšana Kristū (51.Ps.:7, Rom.3:10, Jņ.3:3 un 14:6; Mat.28:19-20)
• Dieva griba ir atpestīt visus (1.Tim.2:4)
• Dievs pats kļuva bērns piedzimstot šajā pasaulē (Jņ.ev.1:14)
• Dievam patīk bērnu slavas dziesmas (Ps.8:3)
• bērni ir lielākie Dieva valstībā (Mat.18:2)
• viņiem pieder Dieva valstība (Mk.10:14)
• mums ir dots uzdevums vest bērnus pie Jēzus (Mk.10:14)
• Draudze ir atbildīga par bērniem, lai tos neapgrēcinātu (Mat.18:7)

   Vārdu sakot, kristot un mācot, draudze uzņemas atbildību un aicinājumu aprūpēt bērnus, aizlūgt par viņiem, pamācīt un palīdzēt visiem sekot Kristum, lai mēs visi kopā augtu par Dieva bērniem Dieva valstībā.

   Bērni ir tik dažādi, no tik dažādām ģimenēm un vidēm, tāpēc mūsos viegli var iezagties sajūta, ka viņi traucē mājās un draudzē tik svarīgos uzdevumos. Mācekļi tieši tāpat reiz noliedzoši noreaģēja, kad mātes veda savus bērniņus pie Jēzus, lai viņš tos aizskārtu (Mk.10:13-16). Tā bija viena no retajām reizēm, kad Bībele vēstī, kā Jēzus apskaitās, taču nevis uz kādiem tur ļaundariem, tempļa apgānītājiem vai liekuļiem, bet uz saviem mācekļiem, jo tie toreiz neievēroja bērniņus. Un nenoorganizēja tiem vietu ticīgo pulkā. Bet kā ir šodien mūsu draudzēs? Jā, patiešām, pievērsiet uzmanību tiem mazajiem mūsu vidū. Tur starp lielo cilvēku augumiem un, bieži vien, dubļainajiem lielo izmēru zābakiem un platajām svārku malām kopā ar vairāk vai mazāk laimīgām ģimenēm ir tie, kurus Jēzus ceļ lielā godā. Viņi ir pie mūsu kājām, lai mēs pie tiem noliektos ar evaņģēlija vēsti. Bet varbūt bērni mūsu vidū ir arī evaņģēlija vēsts mums lielajiem par ticības skaidrību un vienkāršību?

   Tāpēc šis jautājums kā bērnus uzrunāt draudzē un mājās, lai Dieva mīlestība un patiesība viņus sasniedz no mazotnes ir viena no aktualitātēm draudzēs. 
   Būtiskais ir tas, ka bērniem ir viegli pieejama garīgā pieredze, ja to viņi piedzīvo kopā ar ģimeni un savu draudzi, kas saprotamā, vienkāršā un tēlainā veidā Bībeles stāstus nogādā līdz viņu sirsniņām. Bērni būtu jāuzskata par vienu no prioritātēm, kas jāuzrunā vispirms, jo izskaidrojot bērnam Dieva vārdu, tas kļūst skaidrs arī pieaugušajiem. Taču uzrunājot tikai pieaugušo auditoriju, rodas jautājums vai visi maz to ir spējīgi uztvert, saprast un atcerēties. Jo cilvēka morālā un garīgā attīstība nosaka noteiktas robežas cik tālu mēs varam palikt savstarpējas sarunās pie abstraktiem vārdiem. Tādi vārdi kā mīlestība, piedošana un pestīšana prasa konkrētus mūsu pašu dzīves piemērus, emocionālus stāstus un līdzības.

   Bērnos dominē pavisam konkrēta domāšana, kas mīlestību vispirms mēra apkampienos, ēdienu garšīgumā un dāvanu lielumā. Tikai vēlāk jaunieša vecumā cilvēks domā formāli un tikai tad vēlāk abstrakcijās. Te būtu jāpiebilst arī to, ko par cilvēka morālo attīstību saka pētnieki, ka tikai puse no cilvēkiem tā īsti sasniedz formālās domāšanas līmeni, bet tikai katrs desmitais spriež abstrakti (Kolbergs). Tas nav ne labi, ne slikti, vienkārši tāda ir cilvēka praktiskā daba un tādi mēs esam, ka vēlamies lietām pieskarties burtiski un emocionāli. Jēzus pats to ievēro daudzajās līdzībās un brīnumos, kas pamatā ir arī Viņa vēsts ilustrācijas.

   Un tāpat toreiz Jēzus bērnus uzrunāja īpašā veidā – tos pieņēma, apkampa, rokas uzlika un svētīja. Tā ir Jēzus metode darbā ar bērniem, ko mēs esam aicināti mācīties, kad runājam par mīlestību, piedošanu un dzīvi Svētajā Garā.

   Draudzē svētdienas skola bērniem atbild par šo jomu. Pie skolotājiem varam atrast daudz labu padomu, kā atbildēt savam bērnam uz viņa „kāpēc”. Taču mūsu draudzēs vēl nebūt visur notiek svētdienas skolas un daudzviet tās vieta draudzēs atstāta pabērna lomā. Arī vecāki paši tam nepievērš pietiekošu uzmanību, kad audzināšanu atstāj tikai datora vai televizora ziņā.

   Taču mēs varam būt pateicīgi Dievam par bagātajām svētdienas skolu tradīcijām kopumā. Tagad jau ir redzams, ka aizvien turpina attīstīties šī kalpošana mūsu baznīcā – svētdienas skolās tiek organizēti atsevišķi un kopīgi pasākumi. Ir dibinātas pat dažas atbalsta grupas, kas regulāri dodas uz draudzēm, lai dibinātu svētdienas skolas. Tagad, kad arī pēdējā 2007. gada - 23. LELB Sinode, svētdienas skolu darbu pasludināja par prioritāti tuvākiem trim gadiem (līdz 2010.g.), tas vispirms ir signāls draudzēm, lai tās - garīgie darbinieki un vecāki - vairāk domātu par bērnu un jauniešu darbu, kur tas nav izveidojies. Katram bērnu pasākumam draudzēs uz vietas ir nenovērtējams un ir vajadzīgs mūsu visu atbalsts.

   Tagad nu ir pieejama šī Svētdienas skolu mājas lapa - www.svskola.lv, kura palīdzēs pārvarēt lielos attālumus, kas šķir draudzes, kurā varēs iegūt visus nepieciešamo jaunumus, materiālus un metodiku. Bērni varēs "apmeklēt" svētdienas skolas klasi arī tur, kur tās reāli dzīvē nepastāv. Taču satraucošs vēl aizvien paliek fakts, ka trūcīgo kalpošanas apstākļu dēļ daudziem skolotājiem spēki ir apsīkuši un dvēseles nogurušas, pat izdegušas. Tāpēc neaizmirsīsim svētdienas skolas, bet arī paši nestāvēsim malā savās ģimenēs un draudzēs, jo Dievs pats mums pavēl nodot tālāk bērniem savu pieredzi par Dievu – „Un lai šie vārdi, ko es tev šodien pavēlu, tev paliek ierakstīti tavā sirdī. Un atgādini tos saviem bērniem …” (5.Moz.5: 6-7).

   78 psalms :(3-7.p.) ir īpašs šajā ziņā -
"Ko esam dzirdējuši un zinām un ko mūsu tēvi mums ir stāstījuši, to mēs neslēpsim viņu bērniem, to mēs stāstīsim viņu pēcnācējiem: Tā Kunga slavenos darbus un Viņa spēku, un Viņa brīnumus, ko Viņš ir darījis. Viņš ir cēlis liecību Jēkabā un devis bauslību Israēlā, Viņš ir arī pavēlējis mūsu tēviem, ka tā mācāma viņu bērniem, lai to zinātu vēlākais dzimums, bērni, kas vēl dzims, ka tie celtos un par to stāstītu arī saviem bērniem, lai tie liktu savu cerību uz Dievu un neaizmirstu Dieva darbus, un turētu Viņa pavēles .."

    Kopīga Bībeles lasīšana, stāstu stāstīšana, jautājumi un atbildes, spēles, lūgšanas un dziesmas – tie brīži parasti pārvēršas par brīnišķīgiem notikumiem, kur mēs ar mazajiem dalāmies ar savām vērtībām, sirdi, prātu un garu. Tas ir mūsu visu kopīgs ceļš, kura gaitā zīmējam savās un bērnu sirdīs neizdzēšamus tēlus par Dieva īstenību, ja vien atrodam tam pietiekoši daudz laika un pacietības. Mūsu dabiskā, vienkāršā saruna par Dievu padara mūsu stāstu par bērna stāstu, kas palīdz bērnam garīgi augt un morāli nostiprināties tik šaubīgajos pasaules vējos. Galvenā metode tomēr ir ļaut Dievam uzrunāt bērnu, jo tikai Dieva paša pieskāriens rada dzīvu ticību un skaidru Vārdu. Tāpēc neaizmirsīsim lūgt Dievu un aizlūgt, lai mūsu lielās un mazās sirdis atvērtos Tam, kas ir ceļš, patiesība un dzīvība.

   Iejutīsimies uz mirkli kāda bērna piedzīvojumā, kā bērnu svētīšanas notikumu bērna acīm saistoši apraksta Ulrike un Volfgangs Langes:
   „Mani sauc Mirjama. Šodien viss bija citādāk kā parasti. Kaut kas bija noticis. Mamma nebija virtuvē. Viņa skraidīja šurpu turpu, it kā nezinātu, ko viņa grib. Atnāca kaimiņienes. Viņas skaļi sarunājās. Es neko nesapratu, tikai vienu teikumu: Iesim vai nē? Tālāk viss notika ātri. Mamma saņēma mani aiz rokas un rāva sev līdzi.
   Kad mēs nonācām pie tirgus laukuma, tur jau bija sapulcējušies daudzi cilvēki. Viņi drūzmējās un grūstījās. Man bija bail, ka nepazaudēju mammas roku. Man apkārt stāvēja tikai sievietes. Dažām bija kājās sandales, citas basām kājām. Viņu kājas bija krietni noputējušas. Es redzēju vienas vienīgas svārku apmales. Tās aizsedza visu skatu. Man sametās vēl vairāk bailes. Jo tur bija vīrieši. Tie klaigāja un rājās ar manu mammu un ar pārējā sievietēm un tikai atkārtoja: Ejiet projām. Jums šeit tiešam nav ko meklēt. Bet mana mamma – vai jūs domājat, ka viņa aizgāja? Viņa spraucās arvien tuvāk vīram, kurš kaut kur tur vidū stāvēja. Viņa gribēja vismaz kaut ko dzirdēt…
   Un tad pēkšņi mums apkārt kļuva brīvs. Kāds vīrs, es dzirdēju tikai viņa balsi, sūtīja projām visus bargos vīrus. Un mums bērniem viņš sacīja: Nāciet šurp vidū. Šeit ir jūsu vieta. Un tad viņš noliecās lejup. Un es varēju ieskatīties viņam acīs un dzirdēt, kā viņš saka: Jūs, bērni esat kas īpašs. To, ko jūs redzat, pieaugušie vairs neredz, jo viņi priekš tā ir par lielu. Viņi vairs neprot priecāties par lietām, kas jums sagādā prieku. Kas jūs esat un ko jūs spējat, tas daudziem no viņiem paliks noslēpums. Un tad viņš paņēma mani klēpī un apskāva mani. Tētis gan man reiz sacīja, ka sveši vīrieši to nedrīkst, bet mammas acis staroja priekā, kad viņš man uzlika savas rokas un kaut ko teica, ko es nesapratu…”

   „Bērni ir Tā Kunga dāvana” (127. Psalms: 3.p.) – tas ir aicinājums un atbildība mums visiem. Stāsti, dialogs, emocionāls kontakts un iejušanās bērna valodā un pasaulē ir būtiski pavadoņi šajā ceļā. Iedvesmojošs ir vērojums darbam ar bērniem, kas saka: „Vispirms es iemīlēju skolotāju, tad iemīlēju skolotāja grāmatu, tad iemīlēju skolotāja Dievu!”

Mācītājs Ivars Jēkabsons