izdrukāt 

    Kaut mūsu svētdienas skolai nav īpašs nosaukums un devīze, mums tomēr ir svētdienas skola un draudzei un Baznīcai ir bērni, kas kā Bībele saka un kā paši draudzē piedzīvojam nes svētību. Ja būtu nepieciešams tomēr atrast kādu piemērotu devīzi vai moto, tad tā varētu būt no mūsu bērnu iemīļotās dziesmiņas: Dievs mīl tevi un es mīlu tevi un tā tam vajag būt! Un mēs, skolotāji, esam īpaši atbildīgi, lai bērns to izprot un piedzīvo!

    Īsumā par mūsu Svētdienas skolu – īstenībā labāk man gribētos teikt „Par bērniem mūsu draudzē”, jo patiešām bērni ir īpaša draudzes daļa, kas ir cieši saistīta ar Baznīcu.

    Svētdienas skolas nodarbības notiek svētdienās dievkalpojuma laikā divās vecuma grupās (pirmsskolas un skolas vecuma). Kopumā šajā gadā svētdienas skolu apmeklē ap 20 bērnu, nodarbībā vidēji ir 10,11 bērni. Nodarbības notiek baznīcas sakristejas telpās.

    Svētdienas skolu vada četras skolotājas (Pārsla, Lilita, Marita, Ilze). Pirmskolas vecuma bērniem skolotājas mainās, tādējādi katra nodarbība atšķiras pat, ja tiek izmantots viens mācību materiāls, jo katrai skolotajai ir savi talanti, kas tiek pielietoti darbojoties ar bērniem.

    Pateicoties kādiem aktīviem bērnu vecākiem, mūsu baznīcā ir iekārtots bērnu stūrītis, kur bērniem pirms un dievkalpojuma laikā uzturēties, savā starpā iepazīties un spēlēties ar tur esošajām mantām. Šis stūrītis ļauj ģimenei būt kopā arī baznīcā.

    Draudzes iepriekšējā mācītāja Kārļa Rudolfa Zikmaņa laikā tika aizsāktas vairākas jaukas tradīcijas, ko šobrīd turpina evaņģēlists Edijs Kalekaurs. Viena no tām ir bērnu sprediķi dievkalpojuma laikā. Pēc Bībeles lasījumiem bērni saskrien pie mācītāja, apsēžas kopā ar mācītāju, klausās viņa vārdos, dažkārt iestarpinot savu sakāmo, kas bieži vien liek aizdomāties lielajiem un citkārt – no sirds priecāties, pasmieties kopā ar viņiem. Un bērniem ir ko teikt – viņi ir jāuzklausa. Tā piemēram, pagājušo nedēļu, kad evaņģēlists Edijs savā stāstā pieminēja Jēzus krustu, kāda pirmskolas vecuma meitene pastiepās augstāk un norādīja uz Jēzu pie krusta altārgleznā. Pēc tam stāstam turpinoties, vairāki bērni vel turpināja raudzītos uz Jēzu, arī man bija jāskatās un jādomā tālāk.

    Otra jauka tradīcija ir vasaras bērnu nometnes kopīgi ar Kārķu un Limbažu draudzes bērniem, kas vienmēr notiek pie dabas, ļoti vienkāršos un bērniem patīkamos apstākļos, kur dalību ņem draudzes locekļi un mācītāji, kuri iegulda lielu darbu organizējot nometni. Bērni piedalās gan nometnes izveidošanā, lielākie - ēdiena gatavošanā, gan, protams, Bībeles stundās, aktivitātēs un mums jau tik ierastajos pārgājienos ar uzdevumiem un ekskursijās. Ejot kādus ceļa posmus kopā, mēs viens otru labāk iepazīstam un viens no otra mācāmies. Tāpat tas ir arī ar bērniem. Mēs mācāmies viens no otra.

    Tāpat kā daudzviet bērni piedalās un svin Baznīcas svētkos, svētdienas skolas pasākumi līdz šim vienmēr ir bijuši arī draudzes pasākums un otrādi. Kristus dzimšanas svētkos jau vairākus gadus bērni spēlē teātri. Vairāki iestudējumi ir bijuši piedaloties arī draudzes locekļiem – draudzes korim, draudzes padomes nopietnajiem locekļiem (kuri pēc iestudējuma vairs tik nopietni nemaz neliekas), kas ir bijis abpusējs prieks un sadraudzība.

    Draudzē ir notikuši arī vairāki bērnu svētki, kuri organizēti visas pilsētas bērniem. Pēdējos gados šie svētki ir atradusi vietu draudzes kopīgajā pasākumā – Bērtuļu dienā, kas arī pulcē gan draudzes, gan pilsētas iedzīvotājus un bērnus.

    Pieļauju, ka šos rakstus par svētdienas skolām vairāk lasa skolotāji, tāpēc metodiskā materiāla vietā, varu mēģināt dot nelielu padomu no manas pieredzes. Neesmu pedagogs, tāpēc katram jāizvērtē pašam – derēs vai nē. Kad sāku darboties svētdienas skolā, mana lielākā problēma un pārdzīvojumi bija bailes no tā, ka nevarēšu noturēt bērnos interesi, un tādējādi nodarbība pajuks, bērni izskries pie vecākiem. Laikam ejot, un mācoties pašai, sapratu, ka jāiemācās priecāties un interesēties par tām pašām lietām par kurām bērni un tad interese ir abiem (kā bērniem tā skolotājam). Bet pat ja kādreiz ir kādi grūti, nepaklausības brīži bērniem jautāju – kurš šeit ir Priekšnieks? Kuram ir jāklausa? Ja viņi saka man – saku, ka atbilde ir nepareiza, tad viņi visbiežāk saka mācītājs – atkal saku, ka nepareizi, un tad viņi zina – mūsu Kungs un Dievs.  Pirmkārt, tas apliecina, ka mēs kā bērni tā skolotāji esam padoti un uzturamies Dieva patvērumā un aizsardzībā, ja klausām Viņam, un Otrkārt, tas noņem to atbildību un nastu, ko dažkārt skolotājs ceļa viens pats!

    Tas nav viegli, bet ļoti vajadzīgi – pacelties līdz bērna skaidrajai un vienkāršajai ticībai, to stiprināt un kļūt kopīgi ar viņiem par viena ceļa gājējiem. Lai mums skolotāji pietiek tam ticības, laika, drosmes un prieka!

Ilze Rulle