Vēstule jaunam svētdienas skolas skolotājam, kalpošanu svētdienas skolā uzsākot ...
Vispirmām kārtām, paldies Dievam, mūsu Kungam, ka Viņš Tevi, skolotāj, ir uzrunājis un aicinājis šajā kalpošanā. Ir tik lieliski būt skolotājam skolā, kuras īstenais direktors ir pats Dievs, kurā Dieva Vārds ir vienīgais apgūstamais priekšmets un Bībele – galvenā mācību grāmata.
Iespēja kalpot svētdienas skolā ir brīnišķa un īpaša dāvana un, tieši tāpēc, šai kalpošanai arī rūpīgi jāgatavojas. Tu jautāsi – ar ko tad sākt? Teikšu – ar lūgšanu. Ar ikdienas lūgšanu par sevi kā skolotāju Dieva skolā, taču arī ar lūgšanu par katru svētdienas skolas bērnu. Lūdz jau tad, kad vēl nav sākušās nodarbības un nav vēl iepazīti bērni un, protams, arī vēlāk, mācību gada laikā. Un zini, reizēm var būt arī tā, ka Tu, svētdienas skolas skolotājs, būsi vienīgais cilvēks pasaulē, kas lūdz Dievu par kādu bērnu..
Un vēl. Uzreiz atbrīvojies no ilūzijām, jaunais kolēģi, ka uz svētdienas skolu atnāks pēc Dievvārda izslāpuši paibērniņi. Būs, protams, arī tādi, noteikti, būs, taču visbiežāk atnāks mazi „adataiņi“, kas, dažkārt, nemaz īsti neapzināsies, kur nokļuvuši ,un nodarbībā sēdēs bezgala vienaldzīgi, bet, varbūt, uzvedīsies un runās ļoti izaicinoši vai arī vietā un nevietā uzdos provokatīvus, kaitinošus jautājumus. Taču , zini – tas ir pat ļoti labi, ja tā notiek. Tātad, sātans ir nobijies un trako, jo jūt, ka var zaudēt Tavu audzēkņu dvēseles. Esi drošs un pārliecināts, skolotāj ! (Te seko Bībeles pants….”Ja Dievs ir ar mums…..”).
Varbūt Tu, jaunais skolotāj, tieši šobrīd turi rokās Bībeli un apmulsis domā, ko gan no šīs Dieva Grāmatas vēstījumiem – tik daudzslāņainiem, vērtīgām atziņām bagātiem- Tu spēsi nodot saviem svētdienas skolas audzēkņiem. Un kā? Manuprāt, ik nodarbība jāpārdomā un jāveido tā, lai bērns aizietu no tās ar vienu vienīgu, konkrētu atziņu (piem., Dievs ir labsirdīgs, Dievs necieš melus, Dievs ir absolūti taisnīgs, Dievs ir žēlsirdīgs u.c.). Šāda kodolīga atziņa, kas veidojusies, gan klausoties Bībelē aprakstītu notikumu, gan mācoties saskatīt līdzību ar mūsdienu cilvēku rīcību, gan arī pārrunāta, veicot tēmai atbilstošu praktisko darbu nodarbībā – šāda atziņa kā ķieģelītis ieguls bērna vērtību sistēmas sienā un, bērnam pieaugot, jaunietis būs uzbūvējis savu kristīgo vērtību namu, kurā jutīsies komfortabli un brīvi – kā pieņemts un mīlēts Dieva bērns.
Un nobeigt savu vēstuli es gribu ar kādu jauku līdzību. Ikviens, taču, ir lietojis sērkociņus un zina, cik ātri, neuzmanīgi rīkojoties, tie salūzt. Pat mazs bērns var salauzt sērkociņu bez pūlēm. Taču... ja pieliek tam cieši klāt vienu vienīgu naglu un tad mēģina salauzt abus reizē, sērkociņš vairs nav salaužams. Kā tad tā ? Sērkociņš taču ir tāds pats, tātad- viss atkarīgs no naglas. Arī mēs, cilvēki, kā tādi mazi sērkociņi, varam salūzt grūtībās un pārbaudījumos….taču mēs varam ATZĪT,PIEŅEMT un LŪGT, lai mums līdzās ir Dievs, neizsmeļams spēka avots. Patiesi - kas gan var būt vēl aizraujošāk un svētīgāk par iespēju stāstīt bērniem par to !
Lai Tev veicas, skolotāj !
Svētību vēlot – skolotāja Inese Prāmniece