Un Dievs Tas Kungs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to koptu un sargātu. (1.Mozus2:15)
Bībele šeit runā par cilvēces sākotnējo svētīgo dzīvi Ēdenes dārzā, kur cilvēkam bija viss nepieciešamais – uzturs, vara un atbildība. Bet tad, kā zināms, viss nonāca līdz traģēdijai ar grēkā krišanu un paradīzes zaudēšanu. Šis turpinājums raksturo mūsu dzīvi šodien, kurā valda atsvešinātība, pūles, ciešanas un nāve. Bībele stāsta, ka cilvēka grēka dēļ, cieš arī daba. “Jo mums ir zināms, ka visa radība vēl aizvien līdz ar mums klusībā nopūšas un cieš sāpes.” (Rom. 8:22) Kopš grēka ienākšanas pasaulē arī daba ir nolādēta cilvēka dēļ. To varam redzēt pie neprātīgiem cilvēka saimniekošanas veidiem. Piemēram, salīdzināsim kādu rūpnīcu, kas ražo dzelzs un plastmasas materiālus ar mežu, kas ražo kokmateriālus. Tur varam redzēt cik atšķirīga var būt cilvēka un Dieva kārtība. Ja rūpnīca piesārņo gaisu, vidi un ir trokšņaina, tad mežā vienīgie atkritumi ir svaigs gaiss, labs mēslojums un klusa nomierinoša vēja šalkoņa.
Saskaņā ar rakstiem radība ilgodamās gaida uz Dieva bērnu apskaidrošanos Kristū. Tas nozīmē, ka līdz ar Kristus augšāmcelšanos mēs esam aicināti aktīvi piedalīties dzīvē un uzņemties atbildību par pasauli, kurā dzīvojam. Jo Kristus ir miris un augšāmcēlies arī par visu pārējo radību. Arī viduslaiku vēsturē kristīgajā baznīcā pacēlās balsis, kas kritizēja ļaunu apiešanos ar dabu. Taču straujajā tehnikas attīstības apgaismības laikmetā, kad cilvēks izgudroja zibens un tvaika mašīnu, radās eiforija, ka cilvēks var visu un likās, ka dabas resursi ir bezgalīgi. Cilvēks var ņemt un ņemt, piesārņot un nesakopt.
Tas bija labi, kad arvien vairāk dzīvi atviegloja zinātne un tehnika, tomēr negatīvās sekas, kas no tā visa radās, ir ekoloģijas un enerģijas krīzes. Kā teica vācu domātājs Bonhēfers: “Cilvēks ir dabas un tehnikas gūsteknis. Tā ir ilūzija, ka cilvēks valda.” Tāpēc tagad Jautājums ir pietiekoši nopietns – cik tālu cilvēks zāģē zaru uz kā pats sēž? Kā mums kristīgi reaģēt modernajā situācijā? Kā mēs lietosim visas jaunās zināšanas? Ko darīs tehnika, kad tā pati sāks izlemt un attīstīties cilvēka vietā? Tie ir mūsu visu nākotnes jautājumi. Tā nav tikai fantastikas filmu realitāte.
Mēs nevaram apgalvot, ka visas mašīnas ir no velna, jo tām ir savs labums medicīnā, komunikācijās, datu apstrādē un drošībā. Mums ir jāmeklē ceļus kā lietot tehniku par svētību. Ja arī tas “dārzs” kurā mēs katrs dzīvojam ir uz katastrofas robežas, tad cilvēks taču to pašu zinātni un tehniku varēs izmantot, lai visu sakoptu un atjaunotu!
No Bībeles mēs zinām, ka:
Tāpēc nepadarīsim tehnikas attīstību par elku, bet lietosim visu to par svētību, jo arī cilvēka radošās spējas un gudrība ir liela Dieva dāvana. Cilvēks ar savu ticību Dievam var nelikt dabai vairs ciest. Es domāju, ka tas ir iemesls, lai mēs mācītos un zinātnēs ietu uz priekšu, lai arī šodien vēl vairāk varētu kopt un sargāt to dārzu, kurā Dievs mūs ir ielicis uz šo dzīves laiku. Dieva žēlastība var sākt izpausties arī šajā dzīvē, ne tikai cerībā uz mūžību. Apustulis Pāvils rakstīja: “Jo arī pati radība reiz tiks atsvabināta no iznīcības verdzības un iegūs Dieva bērnu apskaidrību un svabadību. (Rom. 8:21) Tātad Kristus ir miris un augšāmcēlies ne tikai par mums cilvēkiem, bet arī par visu radību kopumā. Paldies Dievam par to! Uz jaunām debesīm un jaunu zemi mūžībā var cerēt arī visa radība mums apkārt un, varbūt, pat mūsu iemīļotie mājdzīvnieki.
Mācītājs Ivars Jēkabsons