izdrukāt 

Ineta Īvāna, 
Ogres svētdienskolas darba vadītāja.

    Tātad katru svētdienu plkst. 10.00 zvani ieskandē Dievkalpojuma sākumu. Pirmsskolas vecuma bērniem turpat baznīcā ierīkots stūrītis – tur var gan spēlēties, gan pasnaust ( ja sprediķis šķiet garlaicīgs ), gan padarboties ar zīmuļiem.

    Savukārt lielākie, tie, kam jau 7 un vairāk, dodas turpat blakus uz draudzes māju.

    Nodarbības ilgst apm. 2 stundas, bet katra mēneša 1. svētdienā bērni pulcējas agrāk uz bērnu dievkalpojumu – tad kopā esam 3 stundas. Nav joka lieta šīs stundas piepildīt, lai tās būtu aizraujoši svētīgas...reizēm skolotājam paiet visa sestdiena, plānojot un gatavojot nodarbību...Kā jau daudzviet Latvijā, arī mūsu svētdienskolā nodarbību sākam ar lūgšanu aplī, tad Bībeles stundu, ( bieži izmantojam BKIA – Bērnu kristīgās izglītības apvienības metodikas Bībeles pantu iegaumēšanai ) , darba lapu pildīšanu, praktisku darbošanos...ja paliek laiks, dziedam vai kopā spēlējam spēles, vai diskutējam par stundas tēmu. Bet reizi mēnesī sveicam visus iepriekšējā mēneša jubilārus un pulcējamies pie svētku galda.

    Bet nu gribam padalīties pieredzē, kāpēc mūsu skoliņā bērni uz nodarbībām nāk regulāri un tikpat kā nav tādu, kas skaitās tikai sarakstos . Zinu, ka daudzās draudzēs tā ir problēma.Te nu mums ir sava, daudzos gados izstrādāta sistēma. Varbūt šī pieredze noderēs vēl kādam skolotājam?

    Katra mācību gada sākumā pie sienas pieliekam lielu plakātu. Uz plakāta ir...katru gadu kas cits, nu, piemēram, žirafes. Stāv tādas 20 krāšņas, zīmētas žirafes garumgarā rindā, katrai uz vēdera bērna bilde un vārds...tikai kakli tādi strupi. Bet pēc katras nodarbības, kas apmeklēta, kakls paaugas par vienu posmiņu. Un kuram gan gribas, lai viņa žirafe paliek tāda strupkakle starp pārējām slaidajām? Jāceļ vien svētdienas rītā samiegojusies mamma, lai ved uz nodarbību! ( Tieši tā stāstīja kāda mamma – agrāk uz baznīcu gājusi reizi mēnesī, bet kopš bērns apmeklē svētdienskolu – katru svētdienu! )

   Citugad pie sienas bijušas lokomotīves ar vadītāja bildi lodziņā. Un aiz tām gada garumā sakabināta gara vagoniņu rinda...Pirms nodarbības bērni parasti stāv pie plakāta un salīdzina...un šī sacensība ir auglīga.

    Kas vien nav bijis pa šiem gadiem! Arī stundas darba vērtējums , ko izdomājām, kad vecāki uz svētdienas skolu kā pāraudzināšanas iestādi sūtīja aplam delverīgus pusaudžus. Par stundas darbu vai mājasdarbu pie plakāta lipinājām 3 veidu sejiņas – smaidīgas, vienaldzīgas vai melnas un bēdīgas...daudz jau to melno nemaz nevajadzēja...

    Vēl mēs jau vairākus gadus praktizējam šādu ideju – katras nodarbības beigās darba lapas un zīmējumus nedodam līdzi uz mājām, bet sakārtojam pa tēmām katram savā mapē. Gada noslēgumā mācītājs svinīgi pasniedz šīs biezās mapes kopā ar apliecību , katram paspiež roku un pasaka paldies par darbu gada garumā...

    Vēl jau ir daudzas labas idejas, ko praktizējam gadu no gada – uz svētkiem gatavojam skaistus apsveikumus draudzes vecākajai paaudzei, visi kopā oriģināli noformējam draudzes māju, iestudējam ludziņas. Un mācību gada noslēgumā dodamies tuvākā vai tālākā ekskursijā. Iespēju robežās šīs ekskursijas finansē draudze.

    Visi jau mēs esam kā svētdienskolas skolēni. Visi augam un mācāmies – bērni,  skolotāji, arī mācītāji...sēžam uz dažāda augstuma soliem Dieva skolā. Kurš lielāks, kurš mazāks? Kurš devējs, kurš ņēmējs? Kurš skolnieks, kurš skolotājs? Reizēm viss otrādi.